Aktuāli

08|02|2018

Rokasgrāmata profesionālai un atbildīgai žurnālistikai

Zvērinātu advokātu biroja “Azanda & Associates” partneres Ievas Azandas, žurnālistes Ilzes Jaunalksnes un Eiropas žurnālistu federācijas prezidenta Mogenss Bjerregords ciešā un veiksmīgā sadarbība ir vainagojusies ar acīmredzamu rezultātu un kopdarbu - Rokasgrāmatu žurnālistiem. 

Laikā, kad īpaši daudz tiek runāts arī par žurnālistikas kvalitāti Latvijā un plašsaziņas līdzekļu atbildību par savu darbu, kam demokrātiskā valstī ir neatsverama loma, kļuvusi pieejama jaunā "Rokasgrāmata žurnālistiem". Tomēr maldīgi uzskatīt, ka tās lasītājs var būt vienīgi mediju videi piederīgais, jo faktiski daudzās situācijās līdz ar žurnālistu tiesībām saņemt informāciju pastāv arī kāda – visbiežāk iestāžu un institūciju – pienākums tādu sniegt. Tādēļ informatīvos nolūkos šis materiāls noderēs ikvienam, kuram ir, vai varētu būt saskare ar informācijas sniegšanu plašsaziņas līdzekļiem. 

Rokasgrāmatā ietvertie žurnālista 10 juridiskie baušļi 
Tiesības uz informāciju, vārda brīvību un kritiku ir brīvas sabiedrības pamats. Uz tām balstās žurnālista tiesības atrasties sabiedriski nozīmīgu notikumu vietās, saņemt informāciju, to apstrādāt un izplatīt.

"Vārda un preses brīvība ir viens no demokrātiskas, atklātas sabiedrības stūrakmeņiem. Žurnālistika kā profesija ir šīs brīvības sargs, vācot informāciju, prasot atbildību un izplatot dažādus uzskatus par sabiedrībai svarīgiem jautājumiem," uzsvērts rokasgrāmatas ievadā. Tajā arī skaidrots, ka Latvijā žurnālista darbības pamats – vārda brīvība – ir, garantēta Satversmē, bet speciālie likumi, piemēram, "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" un Elektronisko plašsaziņas līdzekļu likums, ietver un vienlaikus atspoguļo tās īpašās tiesības, kas profesijai piešķirtas: darboties autonomi, neatkarīgi no ārēja (izdevēja, reklāmdevēja, politiska, ekonomiska) spiediena, atrasties sabiedriski svarīgu notikumu vietās, pieprasīt un izplatīt informāciju, sargāt tās avotus.

Taču iepretim šīm privilēģijām "žurnālistam ir arī īpaši pienākumi: objektīvi censties noskaidrot patiesību, nodalīt komentārus no ziņām, pārliecināties par faktu patiesumu, aizsargāt un izplatīt dažādus viedokļus, atsaukt nepatiesu informāciju". Tādēļ jaunā rokasgrāmata tematiski strukturētu tēžu veidā sniedz būtiskākās vadlīnijas un ieteikumus, tos ilustrējot ar prakses piemēriem, žurnālista tiesību un pienākumu salāgošanai ikdienas darbā.

Izdevēja ieskatā, "Rokasgrāmata žurnālistiem" ir praktisks ceļvedis par Latvijas mediju darbu regulējošiem likumiem un tiesu spriedumiem, ko īstenojis Pētnieciskās žurnālistikas centrs "Re:Baltica" un SSE Riga Mediju centrs ar Ziemeļvalstu Ministru padomes atbalstu. Materiāla autores ir žurnāliste Ilze Jaunalksne un zvērināta advokāte Ieva Azanda, kā arī Eiropas žurnālistu federācijas prezidents Mogenss Bjerregords. Taču, kā "Jurista Vārdam" sacīja I. Azanda, faktiski izdevumam bijusi plaša redkolēģija, kas viedokļu un ieteikumu formā arīdzan devusi vēl savu ieguldījumu saturā.

Pateicoties sagatavošanā iesaistīto personu līdzšinējai pieredzei un profesionālajai darbībai, rokasgrāmata ietver ne tikai teorētiskās nostādnes, bet arī praksē, tai skaitā tiesu praksē, pārbaudītus ieteikumus un atziņas. Tādēļ zvērināta advokāte I. Azanda, kuras pēdējo desmit gadu juridiskajā praksē starp klientiem ir arī mediji, atzīst, ka "rokasgrāmatu nerakstījām, raugoties no pozīcijas, kā vajadzētu būt, bet gan – kā ir". Viņa arī norāda, ka šī skaidrojošā materiāla mērķis ir gan vispār izglītot žurnālistus un palīdzēt viņu praktiskajā darbā, gan arī caur to mēģināt mazināt liekas domstarpības un novērst nesaskaņas, kas nereti rodas starp trim valsts varām un presi jeb medijiem, neformāli par ceturto valsts varu dēvēto.

Šī iemesla dēļ žurnālista darba specifiku ieteicams, ja ne izprast, tad vismaz pamatlietās pārzināt ne tikai pašas profesijas pārstāvjiem, bet arī tiem, kuri ikdienā saskaras ar plašsaziņas līdzekļu darbu. Jo tur, kur ir žurnālista tiesības saņemt informāciju, iepretim ir iestāžu un institūciju pienākums to sniegt. Līdz ar to par nesaskaņu cēloni var būt arī kādas institūcijas nepamatots liegums informācijas piekļuvei, un tam nav nekādas saistības ar nekvalitatīvu žurnālistiku. Tādēļ attiecībā uz informācijas pieejamību un atklātību rokasgrāmatas autori atgādina likumā "Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem" noteikto, ka žurnālistam ir tiesības iegūt informāciju jebkādā ar likumu neaizliegtā veidā un no jebkura ar likumu neaizliegta informācijas avota. Vienlaikus, izvēloties informācijas iegūšanas veidu, jāievēro ētikas un morāles robežas, kā arī žurnālista darbībai jābūt vērstai uz sabiedrībai nozīmīgu diskusiju raisīšanu, tāpēc veidam jābūt samērīgam ar iegūtās informācijas pienesumu sabiedrībai. Tomēr atkārtoti uzsverams, ka žurnālistiem ir tiesības saņemt informāciju no valsts un sabiedriskajām organizācijām, tostarp par, iestādes vērtējumā, "neērtām un nepatīkamām" tēmām, piemēram, par sabiedriskajā sektorā strādājošo atalgojumu un publisko līdzekļu izlietojumu vispār. Valsts un sabiedrisko organizāciju amatpersonas var atteikt izsniegt informāciju gadījumā, ja likums aizliedz tās publicēšanu.
 
Sannija Matule
2018. gada 6. februāris, Jurista Vārds Nr. 6 (1012) 
 
Sākums
 
© 2018 AZANDA & ASSOCIATES
Created: Provincentrs
»