Aktualitātes

10|06|2019

Tiesiskā paļāvības principa piemērošana normatīvā regulējuma grozījumu gadījumā*

Ar Augstākās tiesas spriedumu Senāts atzinis, ka administratīvais process iestādē ir uzsākts brīdī, kad personas iesniegtie dokumenti saņemti pārvaldē, un, gadījumā, ja lēmuma pieņemšanas brīdī stājas spēkā personai nelabvēlīgāks tiesiskais regulējums, persona nevar atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu
Pilsonības un migrācijas lietu pārvalde (turpmāk – pārvalde) 2014. gada 5. septembrī saņēma no Krievijas Federācijas pilsones – pieteicējas [pers. A] – dokumentus, kas iesniegti 2014. gada 28. augustā Latvijas Republikas vēstniecībā Krievijas Federācijā, par termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu sakarā ar veiktajām investīcijām Latvijas Republikas kredītiestādē.

Ar pārvaldes 2014. gada 24. novembra lēmumu Nr. 1048 kā administratīvo procesu noslēdzošo administratīvo aktu atstāts negrozīts pārvaldes sākotnējais 2014. gada 19. septembra lēmums Nr. 19342, ar kuru nolemts pieteicējai piešķirt termiņuzturēšanās atļauju ar tiesībām strādāt bez ierobežojumiem līdz 2019. gada 26. augustam pēc 25 000 eiro samaksas valsts budžetā.

Nepiekrītot minētajam lēmumam, pieteicēja vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par lēmuma atcelšanu. Ar Administratīvās apgabaltiesas 2016. gada 4. oktobra spriedumu pieteikums noraidīts.

Lietā ir strīds par to, kurā brīdī tika uzsākts administratīvais process iestādē par termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu, kā arī par to, kura tiesību norma konkrētajā gadījumā, lemjot par termiņuzturēšanās atļaujas piešķiršanu, pārvaldei bija jāpiemēro – Imigrācijas likuma 23. panta pirmās daļas 30. punkts tā redakcijā līdz 2014. gada 1. septembrim vai arī tā pati tiesību norma, bet jau likuma redakcijā no 2014. gada 1. septembra, ņemot vērā to, ka dokumenti tika iesniegti 2014. gada 28. augustā. Tāpat lietā ir strīds par to, vai konkrētajā gadījumā ir aizsargājama pieteicējas tiesiskā paļāvība attiecībā uz Imigrācijas likuma 23. panta pirmās daļas 30.punkta tā redakcijā līdz 2014. gada 1. septembrim piemērošanu.

Senāts norāda, ka: “Nav pamatots pieteicējas arguments, ka tiesa nav vērtējusi tiesiskās paļāvības principa piemērojamību izskatāmajā lietā.

Pretēji kasācijas sūdzībā norādītajam, apgabaltiesa, pievienojoties rajona tiesas argumentiem, ir vērtējusi šos apstākļus un spriedumā norādījusi savu pamatojumu, kāpēc tā uzskata, ka izskatāmajā gadījumā pieteicējai nevarēja rasties tiesiskā paļāvība, ka viņas iesniegums tiks izskatīts līdz 2014. gada 1. septembrim, t.i., kamēr nebija vēl stājies spēkā jaunais regulējums.”

Senāts norāda: “[..] ņemot vērā, ka konkrētajā gadījumā kompetentā administratīvā akta izdevējiestāde ir pārvalde, pareizi ir secināts, ka administratīvais process iestādē ir uzsākts 2014. gada 5. septembrī, proti, brīdī, kad pieteicējas iesniegtie dokumenti saņemti pārvaldē un kad bija jau stājušies spēkā grozījumi Imigrācijas likuma 23. panta pirmās daļas 30. punktā, kas noteica, ka, pieprasot pirmreizēju termiņuzturēšanās atļauju, persona samaksā valsts budžetā 25 000 eiro.”

Tiesiskās paļāvības princips nozīmē, ka persona var paļauties uz to, ka tiesības un likumiskās intereses, kuras tā ir ieguvusi, tai vēlāk netiks atņemtas. Šā principa pamatā ir personas paļaušanās uz valsts tiesisku un konsekventu rīcību. Taču tiesiskās paļāvības princips neizslēdz valsts iespēju grozīt pastāvošo tiesisko regulējumu. Tiesiskās paļāvības princips citastarp noteic arī to, ka personas reiz iegūtās tiesības nevar pastāvēt neierobežoti ilgi, proti, šis princips nedod pamatu ticēt, ka reiz noteiktā tiesiskā situācija nekad nemainīsies.

Senāts secina: “[..] tiesa pamatoti ir norādījusi, ka pieteicējai, izlemjot par vēršanos Latvijas iestādēs saistībā ar termiņuzturēšanās atļaujas pieprasīšanu, bija iespējams savlaicīgi iepazīties ar minētās tiesību normas grozījumiem, kas publicēti oficiālajā laikrakstā „Latvijas Vēstnesis” jau 2014.gada 22.maijā, līdz ar to pieteicējai vairāk nekā trīs mēnešus bija laiks iepazīties ar jauno regulējumu un, izvērtējot savas iespējas un vajadzības, iesniegt dokumentus izskatīšanai savlaicīgi.”

Senāta ieskatā, “[..] izskatāmajā lietā izšķiroša nozīme ir tieši tai tiesību normai, kas ir spēkā lēmuma pieņemšanas brīdī, nevis tiesiskajam regulējumam brīdī, kad dokumenti iesniegti vēstniecībā, kas tos tālāk pārsūta kompetentajai iestādei.” Minēto apsvērumu dēļ sūdzība noraidīta.


Jautājumus saistībā ar šo nolēmumu var uzdot arī ZAB “Azanda & Associates” jurista palīgam Stellai Kaprānei, mob. tālr.: 27800239, e-pasts: stella.kaprane@azanda.lv


Pieejams: http://at.gov.lv/lv/judikatura/judikaturas-nolemumu-arhivs/administrativo-lietu-departaments/hronologiska-seciba?year=2019
*Augstākās tiesas Administratīvo lietu departamenta 10.05.2019. spriedums lietā Nr. SKA-52/2019


 
 
 
 
 
 
 
 

 
Sākums
 
© 2019 AZANDA & ASSOCIATES
Created: Provincentrs
»